Uzskata, ka šis savdabīgais augs ar sārtajiem augļiem vispirms Rietumeiropā, bet no turienes arī pie mums ieradies no Meksikas. Jāteic, ka ilgu laiku to uzskatīja par neēdamu un iesākumā mēdza dēvēt par nelabā āboliem (par mīlestības āboliem tos sāka dēvēt krietni vēlāk). Taču, kā saka, patiesība uzvarēja, un tagad tomāts ir vai katrā pusdienu galdā.
Apaļo sārtvaidzi ir par ko mīlēt: tajā ir daudz olbaltumu, aminoskābju, fruktozes un saharozes, ir kālijs, kalcijs, fosfors, hroms, cinks, magnijs. C vitamīna satura ziņā tas daudz neatpaliek no apelsīna un citrona. Tomātā ir divas reizes vairāk dzelzs sāļu nekā vistas gaļā un trīs reizes vairāk nekā dārgajās zivīs, kas ir ļoti būtiski mazasinības gadījumā.
Tomāts lieliski rosina ēstgribu un pazemina holesterīna līmeni asinīs. Tomātu sula ir ļoti veselīga diabēta, aptaukošanās, vielmaiņas traucējumu gadījumā kā žulti un urīnu dzenošs līdzeklis. Tomāti sevi teicami apliecinājuši arī onkoloģisko slimību profilaksē.
Turklāt tomātiem ir vēl kāda lieliska īpašība – atšķirībā no citiem dārzeņiem tie neuzkrāj sevī nitrātus.
Pret hipertoniju: katru rītu jāizdzer glāze svaigi spiestas tomātu sulas, kas attiecībā 1:1 atšķaidīta ar ūdeni.
Pret augoņiem, strutojošām brūcēm, čūlām: svaigu saspaidītu tomāta putriņu pieliek problemātiskajai vietai un piesaitē. Apsēju maina 2–3 reizes dienā.
Pret vēnu varikozi: tomātu sagriež šķēlītēs, pieliek problemātiskajām vietām un piesaitē. Apsēju maina ik pēc 3–4 stundām.
Pret žultsakmeņiem: svaigi spiestu tomātu sulu attiecībā 1:1 sajauc ar kāpostu sālījumu un dzer 3 reizes dienā pēc
ēšanas.
Uzmanību! Ar tomātu ēšanu pārāk nevajadzētu aizrauties tiem, kam ir vielmaiņas traucējumi un alerģija pret sarkanajiem dārzeņiem un augļiem. Piesardzīgākiem jābūt arī tiem, kas sirgst ar gastrītu ar paaugstinātu skābes līmeni, kuņģa čūlu un nierakmeņiem.
Lai neizraisītu saasinājumus, pirms lietošanas tomāti jāapplaucē ar verdošu ūdeni un jānovelk miziņa.